Jautājums, cik informētiem skolēniem vajdzētu būt par kultūras jautājumiem Latvijā, paliek atklāts, bet tas, ka jebkuras zināšanas papildina skolēna iespēju valsts eksāmena pārspriedums daļā iekļaut aktuālus faktus, varētu būt patiesība, jo procesā, ko sauc par mācīšanos, viss ir atkarīgs no zinātnes, skolotāja un skolēna.

Tā sēžot un domājot par literatūras mācīšanas metodēm un pieejām, aizklejoju vēl citās domās par mūsu kognitīvās darbības būtību. Turklāt ierosmes avots bija nevis internetā atrasts raksts vai komentārs, bet, kārtojot grāmatu plauktu, atrastā apputējusī S.Soloveičika grāmata “Mācīsimies ar aizrautību!”; grāmata, kas jau 1979. gadā apkopojusi mūsdienu kompetencēs balstītās izglītības kodolu. 

Runājot par tehnoloģijām, jauniem medijiem, sociāliem tīkliem un citiem domu un kognitīvo prasmju kairinātājiem, būtu vērts izdarīt šādu eksperimentu: pareizināt visas zemeslodes iedzīvotāju skaitu ar to domu skaitu, kuras cilvēkam iešaujas prātā visā viņas dzīves laikā. Rezultāts varētu būt milzīgs. Neiedziļonoties detalizētos aprēķinos par domu iedalījumu pēc satura, varētu teikt, ka aptuveni no katrām simts domām deviņdesmit domu cilvēks veltī praktiskajām ikdienas rūpēm, sev pašam un apkārtējiem cilvēkiem; deviņas domas – savai dzīvei un visas valsts dzīvei; vienu domu – mūžībai un cilvēcei (protams, iedalījums noteikti variētu atkarībā no cilvēka nodarbošanās). Tomēr, cik no visām 90 domām, kas veltītas ikdienai un draugiem, ir digitālo ierīču un sociālo tīklu kairinātas? Otrs jautājums, cik procenti no deviņām dzīvei un sabiedrībai veltītajām domām rodas, balstoties uz digitālā veidā iegūto informāciju? Cik procentu no visām šīm domām ir veltītas literatūrai?

Ja visas cilvēka ikdienā iedomātās domas pārvērtu Instagram bildēs un izvietotu vienā plaknē riņķa laukumā, tajā būtu neskaitāms daudzums postu, taču sājā milzīgajā skaitā tikai viens punkts, viens attēls atrastos pašā riņķa centrā. 

Viens vienīgs punkts citu neskaitāmu punktu vidū, taču tieši šis punkts nosaka visu riņķa laukumu. Tāpāt arī visu daudzo domu vidū ir centrālās domāja; tas nekas ka cilvēks tām nepievēršas no rīta līdz vakaram. Tomēr šīs centrālās domas nosaka dvēseles smaguma centru un tās stabilitāti, veido cilvēka garīgo pasauli. Tās skar jautājumus, uz kuriem nav iespējams atbildēt vienādi, vienkārši un absolūti. /S.Soloveičiks./

 Šajā kategorijā ietilpst arī jautājums, kāpēc jāmācās literatūra? Ne es no tā būšu paēdis, ne vairāk pelnīšu, tomēr diskutēt par tēmu ir vai nav jāmācās nav nekādas jēgas, jo tāpāt ikviens nonāktu pie secinājuma, ka macīšanās ir gaisma, bet nemācīšanās tumsa, jo par to ir domājuši, rakstījuši, analizējuši cilvēki jau no senseniem laikiem (pietiek palastīt Aristoteli, Platonu, Moteņa u.c. esejas).